29 Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret otriem, septiņas dienas. Bet septītajā dienā sākās cīņa, un Israēla bērni sakāva aramiešus un nogalināja simts tūkstošus kājnieku vienā dienā.
30 Pārējie tad bēga uz Afeku, pilsētā iekšā, un mūris sabruka pār divdesmit septiņiem tūkstošiem šo atlikušo vīru. Arī Ben-Hadads bēga un bēguļoja pilsētā no viena mitekļa otrā.
31 Tad viņa kalpi tam sacīja: "Mēs, lūk, esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlsirdīgi un augstsirdīgi ķēniņi, tāpēc tērpsim savus gurnus maisos un tīsim ap savām galvām virves, un iesim ārā pie Israēla ķēniņa, varbūt mūsu dvēseles paliek dzīvas."
32 Un viņi apjoza savus gurnus ar maisiem un aptina savas galvas ar virvēm un izgāja pie Israēla ķēniņa un sacīja: "Tavs kalps Ben-Hadads saka: kaut mana dvēsele varētu palikt dzīva." Un tas sacīja: "Vai tad viņš arvien vēl ir dzīvs? Tas taču ir mans brālis."
33 Šie vīri to tulkoja par labu zīmi, un tie steidzīgi pieķērās viņa vārdiem, sacīdami: "Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?" Un viņš sacīja: "Ejiet un atvediet viņu!" Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un viņš lika tam iekāpt ratos.
34 Tad Be-Hadads sacīja viņam: "Tās pilsētas, kuras mans tēvs atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un iekārto sev tirgus laukumus Damaskā, kādus mans tēvs iekārtoja sev Samarijā." Uz to Ahabs atbildēja: "Pēc šīs derības es tevi atlaidīšu." Un viņš noslēdza ar viņu derību un atlaida viņu.
35 Un tad kāds vīrs no praviešu mācekļiem sacīja citam pēc Tā Kunga vārda: "Iesit man un ievaino mani!" Bet šis vīrs liedzās tam sist.