3 Bet amoniešu vadonis sacīja Hanūnam: "Vai tu domā, ka Dāvids godina tavu tēvu, ja viņš ir tev atsūtījis mierinātājus? Nē! Bet vai drīzāk viņa kalpi nav nākuši pie tevis, lai izzinātu un izlūkotu, un izpētītu šo zemi?"
4 Tad Hanūns lika saņemt ciet Dāvida kalpus, lika tos noskūt un nogrieza viņu drānas līdz pusei, līdz gurniem, un tos atlaida.
5 Un viņi aizgāja. Kad Dāvidam tika ziņots, kas šiem vīriem bija nodarīts, tad viņš tiem sūtīja vēstnešus, jo šie vīri bija ļoti apsmieti, un ķēniņš lika viņiem sacīt: "Palieciet Jērikā, tiekāms jums jūsu bārdas būs atkal ataugušas, tad nāciet atpakaļ!"
6 Kad amonieši redzēja, ka tie paši sevi bija padarījuši ienīstamus Dāvidam, tad Hanūns un amonieši nosūtīja tūkstoš talentus sudraba, lai sev nomātu kara ratus un nolīgtu jātniekus starp sīriešiem Mezopotāmijā, kā arī starp sīriešiem Maāhas un Cobas zemē.
7 Un viņi ieguva savā rīcībā trīsdesmit divus tūkstošus ratu, kā arī Maāhas ķēniņu un viņa kara pulkus; un viņi nāca un apmetās nometnē Medebas priekšā; un amonieši arī sapulcējās, sanākdami no savām pilsētām, un tā viņi visi devās karot.
8 Kad Dāvids to dzirdēja, viņš sūtīja Joābu ar visu karaspēku, visus varonīgus karotājus.
9 Un amonieši devās un izvietojās kaujai pie pilsētas vārtiem, bet tie ķēniņi, kas bija nākuši, turējās savrup atklātā laukā.