26 Un Lābans teica Jēkabam: "Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kara gūsteknes?
27 Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to sacījis? Es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām.
28 Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnubērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis.
29 Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev darītu ļaunu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu.
30 Nu labi, tu esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manus dievus?"
31 Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: "Es baidījos, jo es domāju, ka tu man tik ar varu neatņem savas meitas.
32 Pie kā tiek atrasti tavi dievi, tas lai mitas dzīvot! Mūsu brāļu klātbūtnē pārmeklē to, kas man ir, un ņem to sev." Bet Jēkabs nezināja, ka Rahēle bija tos nozagusi.