25 Un Jāzeps deva pavēli piepildīt viņu maisus ar labību, bet viņu naudu ielikt ikviena maisā un iedot ceļamaizi līdzi ceļā. Un tā tika darīts.
26 Tad tie uzkrāva labību saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes.
27 Kad nu viens no tiem atvēra savu maisu, lai mājvietā dotu barību savam ēzelim, tad tas ieraudzīja savu naudu, kas bija viņa barības maisa virsgalā.
28 Un viņš sacīja saviem brāļiem: "Mana nauda ir atlikta atpakaļ, lūk, tā ir manā barības maisā." Un sirds tiem pamira, jo tie bija izbijušies un teica cits citam: "Ko Dievs mums ir darījis?"
29 Un viņi nonāca pie sava tēva Jēkaba Kānaāna zemē un stāstīja viņam visu, kas tiem bija atgadījies, sacīdami:
30 "Tas zemes kungs runāja ar mums bargi un turēja mūs par izlūkiem.
31 Bet mēs teicām viņam: mēs esam godīgi ļaudis, mēs neesam izlūki.