20 Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni.
21 Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai - viens pret otru.
22 Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem.
23 Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas, ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja.
24 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās.
25 Kāds Israēla vīrs sacīja: "Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!"
26 Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: "Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?"