5 Un Dāvids gāja visur, kur vien Sauls viņu sūtīja. Viņš arī visu sapratīgi izpildīja, un Sauls viņu iecēla par virsnieku karavīriem. Viņš jo labi patika visai tautai un tāpat arī Saula galma ļaudīm.
6 Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī.
7 Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: "Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu."
8 Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: "Viņi Dāvidam piedēvējuši desmitiem tūkstošu, bet man tie devuši tikai tūkstošus; nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!"
9 Un, sākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu - un tā arī joprojām.
10 Un notika, ka nākamajā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva un viņš nonāca savā namā neprāta stāvoklī; bet Dāvids ar savu roku spēlēja cītaru kā ik dienas, un Saulam bija rokā šķēps.
11 Un Sauls meta šķēpu un domāja: es pieduršu Dāvidu pie sienas. Bet Dāvids izlocījās no viņa divas reizes.