13 Priesteru pienākums pret tautu bija šāds: ja kāds cilvēks nāca un nesa savu kaujamo upuri, tad bija jānāk priestera kalpam, kamēr gaļa vārījās, un tam bija rokā dakšas ar trim zariem.
14 Un viņam bija šīs dakšas jāiedur vārāmā podā vai katlā, vai pannā, vai māla podā, un visu, ko varēja uz dakšām uzdurt, to priesteris ņēma sev. Tā viņi darīja ar visiem Israēla ļaudīm, kas vien nāca uz Šīlo.
15 Dažreiz, iekāms tie aizdedzināja upura taukus, lai tos kvēpinātu, priestera kalpi, kas bija arī viņa paša dēli, nāca un sacīja tam cilvēkam, kas pašreiz nesa savu kaujamo upuri: "Dod gaļu priesterim priekš cepeša! Tādēļ viņš negrib no tevis saņemt vārītu gaļu, bet gan tikai jēlu."
16 Tad tas vīrs tam atbildēja: "Papriekš taču kvēpināšanai iededzināmi tauki, pēc ņem tu sev, ko tava sirds kāro." Bet viņš tam atbildēja: "Nē, tev tūdaļ pat ir jādod, ja ne, tad es ņemšu ar varu."
17 Tā šo abu jauno vīru grēki bija ļoti lieli Tā Kunga priekšā, jo tie nicināja Tā Kunga ēdamo upuri.
18 Bet Samuēls, vēl zēns būdams, kalpoja Tam Kungam, apjozies ar linu efodu.
19 Un māte viņam uzšuva mazus virsū uzvelkamus svārkus, un viņa tos uznesa tam augšā gadu no gada, kad tā turpu devās ar savu vīru, lai upurētu savu gadskārtējo kaujamo upuri.