1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmas, un viņš nāca un sacīja Jonatānam: "Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpuma vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?"
2 Tad tas viņam sacīja: "Lai Dievs pasargā! Tu nemirsi! Redzi, manam tēvam ir paradums gan lielās, gan mazās lietās, ka viņš man iepriekš visu pasaka. Kādēļ gan lai mans tēvs no manis slēptu šo nodomu? Tas tā nav."
3 Tad Dāvids vēl zvērēja un sacīja: "Tavs tēvs it labi zina, ka es esmu atradis labvēlību tavās acīs, un tādēļ viņš domā: labāk lai Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst. Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un cik tava dvēsele dzīva, - tik viens solis vien ir starp mani un nāvi!"
4 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Ko tava dvēsele vien kāro, to es tev izpildīšu."
5 Un Dāvids sacīja Jonatānam: "Redzi, rīt ir jauna mēness diena, un man būtu kopā ar ķēniņu jāsēž pie galda un jāēd. Bet atļauj man iet, lai es apslēpjos laukā līdz trešās dienas vakaram.
6 Ja tavs tēvs pēc manis jautātu, kur es esmu, tad atbildi: Dāvids lūgdams mani lūdza, ka viņš varētu steigties uz savu pilsētu Bētlemi, jo tur ir gadskārtējā kaujamā upura diena visai viņa dzimtai.
7 Un, ja viņš tad teiktu: labi, - tad tavam kalpam nedraud nekādas briesmas, bet, ja viņš par to iedegtos dusmās, tad zini, ka viņš katrā ziņā apņēmies izdarīt ko ļaunu.