33 Tad Sauls meta ar šķēpu uz viņu, lai to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs bija pilnīgi apņēmies Dāvidu nonāvēt.
34 Tad Jonatāns savā dusmu karstumā piecēlās no galda, un viņš neko neēda tanī jauna mēness otrā dienā, jo viņa prāts bija noskumis par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija licis negodā.
35 Un nākamā rītā Jonatāns izgāja laukā, kā viņš bija ar Dāvidu norunājis, un jauns zēns bija viņam līdzi.
36 Un viņš sacīja savam zēnam: "Skrej, meklē tās bultas, ko es šaušu!" Tad zēns skrēja, un viņš izšāva vienu bultu, kas pārlidoja tam pāri.
37 Kad zēns nonāca tanī vietā, kur Jonatāns bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns sauca zēnam pakaļ: "Vai bulta nav viņpus tevis vēl tālāk?"
38 Un atkal Jonatāns izsaucās zēna aizmugurē: "Ātri, pasteidzies, neapstājies!" Tad Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga.
39 Bet šis zēns neko nenojauta; tikai Jonatānam un Dāvidam bija zināma viņu noruna.