5 Tad Dāvida vīri tam sacīja: "Redzi, šī patiesi ir tā diena, par kuru Tas Kungs tev ir sacījis: redzi, Es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks." Un Dāvids piecēlās un slepus nogrieza Saula virssvārku stūri.
6 Bet vēlāk Dāvidam sirds jo strauji lēca krūtīs, tādēļ ka viņš bija nogriezis apģērba stūri, kas piederēja Saulam.
7 Un viņš teica saviem vīriem: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodarītu savam pavēlniekam, Tā Kunga svaidītam, un ka es pret to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais!"
8 Un Dāvids ar vārdiem apsauca pats savus vīrus, un viņš tiem neļāva uzbrukt Saulam; un Sauls piecēlās un izgāja no alas.
9 Tūliņ pēc tam cēlās arī Dāvids, izgāja no alas un sauca Saulam nopakaļ: "Mans pavēlniek un ķēniņ!" Kad Sauls atskatījās atpakaļ, tad Dāvids noliecās ar savu vaigu pie zemes, tā parādīdams tam godu.
10 Un Dāvids sacīja Saulam: "Kāpēc tu klausi ļaužu valodām, kas saka: redzi, Dāvids meklē tavu nelaimi?
11 Redzi, šodien tavas acis redz, ka Tas Kungs tevi šodien tanī alā bija nodevis manā rokā; un, kaut gan kāds gribēja mani pierunāt, lai es tevi nogalinu, es tevi žēloju un domāju: es tomēr necelšu savu roku pret savu pavēlnieku, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais.