13 Kad Dāvids bija pārgājis ielejas otrā pusē, viņš nostājās kalna galā tālu no tiem; un starp viņiem bija liels attālums.
14 Un tad Dāvids uzsauca karavīru saimei un Abneram, Nera dēlam, sacīdams: "Vai tu neatbildi, Abner?" Un Abners atsaucās: "Kas tu tāds esi, ka tu uzsauc ķēniņam?"
15 Tad Dāvids sacīja Abneram: "Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargā savu kungu un ķēniņu? Redzi, kāds no ļaudīm bija nogājis, lai nonāvētu ķēniņu, tavu kungu!
16 Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga, jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat labi sargājuši savu pavēlnieku, Tā Kunga svaidīto! Bet tagad, redzi, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūze, kas bija viņa galvgalī?"
17 Tad arī Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: "Vai tā nav tava balss, mans dēls Dāvid?" Un Dāvids atbildēja: "Jā gan, mans kungs un ķēniņ!"
18 Tad viņš turpināja: "Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām?
19 Bet tagad, mans kungs un ķēniņ, lūdzu, uzklausi sava kalpa vārdus! Ja Tas Kungs tevi pret mani skubina, tad lai Viņš ož dāvanu upura smaržu; bet, ja tie ir cilvēku bērni, kas to dara, tad lai viņi ir nolādēti Dieva priekšā, tāpēc ka tie mani šodien ir izdzinuši, ka es nevaru piedalīties Tā Kunga mantojumā, it kā sacīdami: ej projām, kalpo citiem dieviem!