1 Kad filistieši bija visus savus karapulkus sapulcinājuši Afekā un Israēls bija apmeties teltīs pie avota, kas ir Jezreēlā,
2 un filistiešu lielkungi, kas bija pavēlnieki pār simtiem un pār tūkstošiem, aizgāja garām, bet Dāvids ar saviem vīriem kopā ar Ahišu gāja viņiem pakaļ,
3 tad filistiešu lielkungi jautāja: "Ko šie ebreji te dara?" Un Ahišs atbildēja filistiešu lielkungiem: "Vai jūs to nezināt, ka tas ir Dāvids, Saula, Israēla ķēniņa, kalps, kas visus šos gadus un šīs dienas ir bijis pie manis, un es neesmu pie tā nekā aizdomīga manījis līdz šim laikam, kopš viņš man ir piebiedrojies?"
4 Bet filistiešu lielkungi sašuta par to un sacīja viņam: "Sūti šo vīru atpakaļ! Lai viņš atgriežas savā vietā, kuru tu viņam esi devis, un lai viņš tur paliek, bet lai viņš neiet kopā ar mums karā, ka viņš kaujas laukā nekļūst mūsu pretinieks. Tiešām, kā gan labāk šis vīrs varētu izpatikt savam kungam, ja ne ar mūsu vīru galvām?
5 Tas ir tas pats Dāvids, kuram par godu tie, dejodami dejas solī, dzied daudzinājuma dziesmu: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu!"
6 Tad Ahišs aicināja Dāvidu un tam sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! Tu esi taisns vīrs un esi bijis pret mani patiesīgs, un es tevi labprāt redzētu gan izejam, gan atgriežamies kopā ar karaspēku nometnē, jo es neesmu manījis tevī nekā ļauna kopš tās dienas, kad tu pie manis atnāci, līdz šai dienai, bet tu neesi patīkams pārējo lielkungu acīm.
7 Tad nu griezies atpakaļ un ej ar mieru, un tu nedari nekā, kas būtu ļauns filistiešu lielkungu acīm!"