12 Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šīlo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme.
13 Kad viņš tur nonāca, tad redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja.
14 Un, kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: "Ko nozīmē šī briesmīgā kliegšana?" Tad tas vīrs steigdamies ienāca un pateica to Ēlim.
15 Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt.
16 Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: "Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka," - tad Ēlis jautāja: "Kā tad tur iet, mans dēls?"
17 Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: "Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu."
18 Un notika, tiklīdz tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus.