15 Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt.
16 Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: "Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka," - tad Ēlis jautāja: "Kā tad tur iet, mans dēls?"
17 Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: "Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu."
18 Un notika, tiklīdz tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus.
19 Bet viņa vedeklas, Pinehasa sievas, dzemdību laiks bija tuvu. Kad tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīratēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes.
20 Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas stāvēja klāt, sacīja: "Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdējusi." Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds.
21 Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: godība ir atņemta nost no Israēla, - tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts un tādēļ ka bija miris viņas vīratēvs, kā arī viņas vīrs.