17 un sacīja: "Atver logu pret austrumiem!" Un viņš to atvēra. Un Elīsa sauca: "Šauj!" Un viņš izšāva. Tad Elīsa sacīja: "Tā ir Tā Kunga glābēja bulta, kas tevi glābs no Aramas, jo tu sakausi aramiešus pie Afekas, tiekāms tu tos izdeldēsi!"
18 Un pēc tam viņš sacīja: "Ņem bultas!" Kad viņš bija bultas paņēmis, tad viņš sacīja Israēla ķēniņam: "Sit ar tām zemi!" Un tas sita trīs reizes un apstājās.
19 Tad Dieva vīrs sadusmojās par viņu un sacīja: "Piecas reizes vai pat sešas reizes ja tu būtu sitis, tad tu būtu aramiešus kāvis, līdz būtu tos izdeldējis, bet nu tu sakausi aramiešus tikai trīs reizes!"
20 Un Elīsa nomira, un to apglabāja; bet moābiešu sirotāju pulki mēdza gada sākumā gadu no gada ielauzties zemē.
21 Un notika, kad nu viņi gribēja apglabāt kādu vīru, tad redzi, viņi ieraudzīja sirotājus; un viņi iemeta to vīru Elīsas kapā. Un, tiklīdz tas vīrs saskārās ar Elīsas kauliem, tad tas kļuva dzīvs un piecēlās kājās.
22 Un Aramas ķēniņš Hazaēls apspieda un nomāca Israēlu visu Joahasa valdīšanas laiku.
23 Tomēr Tas Kungs bija viņiem žēlīgs un apžēlojās par viņiem. Viņš tiem atkal izrādīja Savu laipnību, pieminēdams Savu derību ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, jo Viņš negribēja tos izdeldēt un atstumt no Sava vaiga līdz pat šim laikam.