11 Tad vārtu sargi izkliedza šo ziņu pilsētā un aiznesa šo vēsti ķēniņa pilī.
12 Tad ķēniņš cēlās naktī un sacīja saviem kalpiem: "Es jums teikšu, kā aramieši grib ar mums izrīkoties! Viņi zina, ka mēs esam badā, tāpēc tie ir izgājuši no nometnes ārā, lai kaut kur apkārtnē paslēptos, domādami: ja tie no pilsētas iznāks ārā, tad mēs tos sagūstīsim dzīvus, bet paši ielauzīsimies pilsētā."
13 Tad kāds no viņa kalpiem atbildēja un sacīja: "Ņemsim tos piecus atlikušos zirgus, kuri vēl pilsētā ir palikuši, jo redzi, tiem jau ir tāds pats liktenis, kāds ir tam lielam Israēla pulkam, kas vēl ir atlicies kopā ar mums pilsētā, un tāds pats, kāds tam lielajam Israēla pulkam, kas ir gājis bojā; izsūtīsim tos izlūkos un tad redzēsim."
14 Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja aramiešu karapulkiem pakaļ un deva pavēli: "Ejiet un raugiet!"
15 Kad tie viņiem sekoja līdz Jordānai, tad redzi, viss ceļš bija pilns drēbju un ieroču, kurus aramieši bija nometuši, lielā steigā bēgdami. Kad vēstneši bija atgriezušies atpakaļ un ķēniņam to paziņoja,
16 tad tauta izgāja ārā no pilsētas, un tie izlaupīja aramiešu nometni; un nu mērs smalku kviešu miltu tiešām maksāja vienu seķeli un divi mēri miežu arī bija pērkami par vienu seķeli, kā Tas Kungs to bija sacījis.
17 Bet ķēniņš bija iecēlis to virsnieku, uz kura rokas tas bija atbalstījies, par pārraugu pie vārtiem; bet tauta to vārtos samina, ka tas nomira, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis, kad tas nonāca pie viņa lejā.