11 Kad Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tad tie viņam jautāja: "Vai viss kārtībā? Kāpēc šis trakais ir pie tevis nācis?" Un viņš tiem atbildēja: "Jūs jau pazīstat šo vīru un viņa valodu."
12 Bet tie sauca: "Tie ir aplami apgalvojumi! Pasaki taču mums!" Tad viņš sacīja: "Tā un tā viņš man teica un sacīja: tā saka Tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu!"
13 Tad tie visi steidzās, ņēma ikviens savu apģērba gabalu un paklāja zem viņa uz trepju pakāpieniem, un tie pūta taures un sauca: "Jehus ir ķēniņš!"
14 Un tā Jehus, Jošafata dēls, Nimšija dēladēls, sacēlās pret Jorāmu. Bet Jorāms pašreiz ar visu Israēlu bija Ramotā, Gileādā, kara nometnē pret Hazaēlu, Aramas ķēniņu.
15 Tobrīd gan ķēniņš Jorāms bija atgriezies uz Jezreēlu, lai liktos dziedināties no brūcēm, kuras aramieši bija viņam situši, kad viņš cīnījās ar Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Jehus sacīja: "Ja tāds ir jūsu prāts, tad lai neviens no pilsētas neizmūk, lai ietu un nonestu vēsti uz Jezreēlu."
16 Tad Jehus kāpa savos ratos un brauca uz Jezreēlu, Jorāms tur gulēja slims, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, bija nācis, lai apraudzītu Jorāmu.
17 Kad sargs, kurš stāvēja sargu tornī Jezreēlā, ieraudzīja Jehus pulku nākam, tad viņš sauca: "Es redzu lielu karapulku!" Tad Jorāms pavēlēja: "Izraugi jātnieku un sūti to viņiem pretī, un tas lai jautā: vai miers?"