1 Ja kāds cilvēks apgrēkotos, dzirdēdams lādētāja balsi, vai būtu liecinieks vai nu ko redzot, vai zinot un ja tas tad nepaziņo, tad viņš nes savu pārkāpumu vainu.
2 Bet, ja kāds cilvēks pieskaras kaut kādai nešķīstai lietai, vai tā ir nešķīsta dzīvnieka maita, vai tā ir nešķīsta liellopa maita, vai nešķīsta rāpuļa maita, un viņš to nav zinājis - tomēr viņš ir nešķīsts un vainīgs.
3 Jeb vai tas ir pieskāries cilvēka nešķīstībai, kaut kam nešķīstam, ar ko kļūst nešķīsts, un viņš to nav zinājis, bet viņš to uzzinās, tad viņš ir vainīgs.
4 Jeb ja kāds cilvēks ar neapdomīgām lūpām nodod zvērestu, solīdamies darīt labu vai ļaunu, tad, ko vien neapdomīgi cilvēks ar zvērestu ir solījies, kaut arī netīšām, viņam pie atziņas nākot kaut vienā lietā, viņš ir vainīgs.
5 Un, kad viņš vienā no pārkāpumiem ir vainīgs, tad viņam tas jādara zināms, ka viņš ir apgrēkojies.
6 Un viņam tad ir jāpienes par savu grēku, ar kādu viņš ir apgrēkojies, vainas izpirkšanas upuris Tam Kungam - kāda sīklopu mātīte, avs vai kaza par grēku upuri; tad lai priesteris izdara salīdzināšanu viņa labad par viņa grēku.
7 Bet, ja viņam nav tādas rocības, lai iegūtu kazu, tad lai viņš vainas izpirkšanas upurim nes Tam Kungam divas ūbeles vai divus jaunus baložus - vienu par grēku upuri, bet otru par dedzināmo upuri.