1 Kad Bileāms manīja, ka Tam Kungam labpatika Israēlu svētīt, tad viņš vairs negāja kā pirmo un otro reizi, lai meklētu pēc zīmēm, bet pagrieza savu vaigu tieši pret tuksnesi
2 un pacēla savas acis un redzēja Israēlu, kā tas bija apmeties pēc savām ciltīm,- un Dieva Gars nāca pār viņu.
3 Un viņš skaitīja savu sakāmo un sacīja: "Tas ir Bileāma, Beora dēla, pravietojums, tā vīra runa, kam acis tikušas atvērtas;
4 tā saka tas, kas uzklausījis Dieva vārdus, kam Visuvarenā atklāsme ir kļuvusi zināma, kas kritis ceļos un kam acis tikušas atvērtas:
5 cik jaukas ir tavas teltis, ak, Jēkab, un tavi mājokļi, ak, Israēl!
6 Kā upju līči, kas izplešas, kā vīna kalni, kas paceļas pie straumēm, kā alvejas, ko Tas Kungs pats ir stādījis, kā ciedru koki pie ūdens!
7 Ūdens tek no viņa traukiem, viņa dzimumam ir ūdens papilnam, un viņu ķēniņš būs augstāks par Agagu; viņu ķēniņu valsts būs augsti celta.