1 Es, Nebukadnēcars, dzīvoju bez rūpēm mierīgi savā namā un laimīgi savā pilī.
2 Tad man bija sapnis, kas mani uztrauca, un domas, kas man guļot radās galvā, un parādības, ko es garā redzēju, mani izbiedēja.
3 Es pavēlēju atvest pie sevis visus Bābeles gudros, lai tie man manu sapni izskaidrotu.
4 Tad atnāca gudrie zīmju tulki, vārdotāji, kaldeji un zīlnieki, un es tiem atstāstīju savu sapni. Bet tie nevarēja man sapni izskaidrot.
5 Beidzot atnāca Daniēls, ko sauca pēc mana dieva vārda par Beltsacaru un kurā mājo svēto dievu gars. Viņam es atstāstīju savu sapni šādā veidā:
6 Beltsacar, tu visu gudro priekšniek! Es zinu, ka tevī mājo svēto dievu gars un ka nekādu noslēpumu izpratne tev nesagādā grūtības. Uzklausi manu sapni, ko es redzēju, un izskaidro man sapņa nozīmi!
7 Parādība, ko es, gultā gulēdams, redzēju, bija šāda: es redzēju koku, kas stāvēja zemes vidū, un tā augstums bija ārkārtīgi liels.