26 Divpadsmit mēnešus vēlāk, staigādams ķēniņa pilī Bābelē, viņš teica lielīgi:
27 "Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?"
28 Šis vārds nebija vēl izskanējis, ka nāca balss no debesīm: "Tā tev, ak, ķēniņ Nebukadnēcar, ir likts sacīt: tava ķēniņa valsts un cienība tev ir atņemta!
29 Tevi izstums no cilvēku sabiedrības, tu dzīvosi pie lopiem laukā, tev dos zāli ēst kā lopiem. Un tā paies septiņi gadi, iekāms tu atzīsi, ka Visuaugstākajam ir vara pār cilvēku ķēniņa valstīm un ka Viņš var ķēniņa valsti piešķirt, kam vien Viņš grib."
30 Tūlīt piepildījās šis vārds Nebukadnēcara dzīvē: viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš ēda zāli kā lopi laukā, debess rasa slacināja viņa miesu, viņam izauga mati tik gari kā ērgļa spalvas, un viņa nagi bija kā putnu nagi.
31 "Kad pagāja noteiktais laiks, es, Nebukadnēcars, pacēlu savas acis uz debesīm, mans saprāts atkal atgriezās manī, un es teicu to Visuaugstāko, es slavēju un pagodināju To, kas dzīvo mūžīgi, kura vara un valdonība ir mūžīga un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem.
32 Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji, Viņš dara pēc Sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari?