9 Ķēniņš Belsacars ļoti izbijās, viņa seja kļuva bāla, un viņa dižciltīgie bija galīgi apjukuši.
10 Tad vecā ķēniņiene, ķēniņa māte, izdzirdusi ķēniņa uzaicinājumus un solījumus, kā arī dižciltīgo uztrauktos saucienus, iegāja tai telpā, kur notika dzīres, un griezās pie ķēniņa ar šādu uzrunu: "Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Tavas domas lai tevi nebaida, un tavs vaigs lai nenobāl!
11 Tavā valstī ir vīrs, kurā mājo svēto dievu gars; jau tava tēva valdīšanas laikā viņā parādījās dievišķa apgaismība, saprašana un gudrība, tā ka tavs tēvs, ķēniņš Nebukadnēcars, viņu iecēla par gudro, vārdotāju, kaldeju un zīlnieku priekšnieku, - tavs tēvs, ak, ķēniņ!
12 Tāpēc ka viņā tiešām mājoja augsts gars, prāts un saprašana, kas parādījās viņa spējās sapņu un noslēpumu izskaidrošanā un mīklu uzminēšanā. Tas ir Daniēls, kuram ķēniņš piešķīra vārdu Beltsacars. Aicini Daniēlu, tas tev dos izskaidrojumu!"
13 Kad nu Daniēlu atveda ķēniņa priekšā, ķēniņš tam jautāja: "Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus ķēniņš, mans tēvs, ir atvedis šurp trimdā?
14 Es dzirdēju par tevi, ka tevī mājojot dievišķs gars, ka tevī mītot arī apgaismība, saprašana un liela gudrība.
15 Pie manis nupat atveda gudros un vārdotājus, lai tie izlasītu, lūk, šo rakstu un to man izskaidrotu; bet tie nevarēja man dot izskaidrojumu.