10 Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.
11 Tad istabā ielauzās šie viņam naidīgie vīri un atrada to Dievu lūdzam un slavējam.
12 Tad tie gāja pie ķēniņa un tam jautāja: "Vai tu neizdevi pavēli, ka ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā ko lūgtu no kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi tikai no tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē?" Ķēniņš atbildēja un sacīja: "Tiešām, tas tā ir, un pēc mēdiešu un persiešu likumiem pavēle ir negrozāma!"
13 Tad tie sacīja ķēniņam: "Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak, ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā."
14 Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt.
15 Tad tie paši vīri atkal steigšus devās pie ķēniņa un teica: "Tu zini, ak, ķēniņ, mēdiešiem un persiešiem ir tāds likums, ka ķēniņa izdota pavēle nav nedz grozāma, nedz atceļama."
16 Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: "Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!"