13 Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: Es sūtīšu dusmās viesuli un Savā bardzībā stipru lietu, un Savā dusmu karstumā krusas gabalus, lai tie visu iznīcina.
14 Es saārdīšu sienu, ko jūs apmetāt ar kaļķiem, Es to nogāzīšu pie zemes, ka tās pamati top redzami. Kad tā kritīs, arī jūs aiziesit bojā zem drupām, lai jūs beidzot atzītu, ka Es esmu Tas Kungs.
15 Kad Es tad būšu izlējis Savas dusmas pār to sienu un pār tiem, kas to apmeta ar kaļķiem, tad ļaudis jums sacīs: tur nav vairs ne sienas, nedz arī to, kas viņu apmeta ar kaļķiem, -
16 nav vairs Israēla praviešu, kuri pravietoja Jeruzālemei un skatīja tai miera parādības, kaut arī miera nebija, saka Dievs Tas Kungs,
17 tu, cilvēka bērns, griez savu vaigu pret savas tautas meitām, kuras pēc savām iedomām pravieto; sludini pret tām.
18 Un saki: tā saka Dievs Tas Kungs: vai tām sievām, kas šuj burvju apsējus katrai roku locītavai un izgatavo katra lieluma galvassedziņas, lai gūstītu dvēseles! Jūs gūstāt dvēseles, kas pieder Manai tautai; un savas dvēseles jūs gribat paturēt dzīvas?
19 Jūs laupāt Man svētumu Manas tautas acīs par kādām saujām miežu un par kādiem kumosiem maizes un nokaujat dvēseles, kurām nebija mirt, un paturat dzīvas tās dvēseles, kurām nebija dzīvot, stāstīdamas melus Manai tautai, kas melus labprāt arī uzklausa.