1 Mūsu izvešanas divdesmit piektajā gadā gada sākuma mēneša desmitajā dienā, četrpadsmitajā gadā pēc Jeruzālemes pilsētas ieņemšanas, nāca Tā Kunga roka pār mani un aizveda mani turp.
2 Viņš aizveda mani dievišķā parādībā Israēla zemē un nolika mani uz ļoti augsta kalna, kura dienvidus pusē bija pilsētai līdzīgs celtņu kopums.
3 Kad Viņš mani turp bija aizvedis, redzi, tur stāvēja kāds vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara. Viņam bija rokā linu aukla un mērkoks; viņš stāvēja vārtos.
4 Viņš mani uzrunāja tā: "Cilvēka bērns, skaties vērīgi ar savām acīm un klausies uzmanīgi ar savām ausīm, un liec vērā visu, ko es tev rādīšu, jo tāpēc jau tu esi atvests šurp, lai tev to parādītu. Tad dari zināmu Israēla namam visu, ko tu šeit redzēsi."
5 Es redzēju tur mūri, kas no ārienes visapkārt ieslēdza svētnīcu, un mērkoks tā vīra rokā bija sešas olektis garš, skaitot olektī parasto olekti un vēl plaukstas platumu. Ar to viņš mērīja mūra biezumu: tas bija vienu mēru jeb mērkoku biezs un vienu mēru augsts.
6 Tad viņš gāja pie vārtiem, kas bija uz rīta pusi, pacēlās pa kāpnēm uz augšu un mērīja vārtu slieksni, proti, vienu slieksni; tam bija platums viens mērs.
7 Tad sekoja pirmā sardzes telpa - vienu mēru gara un vienu mēru plata, un attālums starp sardzes telpām - piecas olektis; vārtu slieksnis līdzās vārtu priekštelpai iekšējā pusē - viens mērs.