7 Es redzu Kušana teltis postā un vēroju, kā plivinās vējā Midiāna telšu pārklāji.
8 Vai pret upēm, ak, Kungs, ir iedegusies Tava bardzība vai Tavas dusmas pret ūdeņiem un Tevi pārņēmusi nepatika pret jūru, ka Tu sēsties, lai trauktos uz priekšu Savu zirgu vilktajos uzvaras nesējos braucamos ratos?
9 Tavs spodrais loks ir šaušanas gatavībā, bultu soma ir bultu pilna. Tu skaldi zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti.
10 Kad kalni Tevi ierauga, tiem paliek bail, tie trīc, un ūdeņi gāžas no mākoņiem, jūra paceļ savu dziļumu balsi, tā krāc un augstu pret debesīm paceļ savas rokas.
11 Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo Tavas lidojošās šautras un mirdz Tavs spīguļojošais šķēps.
12 Dusmās Tu pārstaigā zemi, bardzībā Tu samin svešas tautas.
13 Tu dodies uzbrukumā, lai izglābtu Savu tautu, lai izglābtu Savu svaidīto; Tu notriec jumtu bezdievīgā namam un atsedz pamatus klintij, uz kuras tas celts.