12 Kāpēc tevi aizrauj tavs paša dedzīgums, kālab tavas acis raugās īgni,
13 ka tu pret pašu Dievu vērs savu dusmu svelmi un izverdi tādu valodu no savas mutes?
14 Kas tad ir cilvēks, ka tas šķīsts pastāvētu un ka no sievas dzimušais būtu taisnīgs?
15 Lūk, pat uz savu svēto saimi Dievs nevar paļauties, pat debesis nav nemaz Viņa paša acīs tik nevainojamas,
16 bet cik daudz vairāk atmetams un nolādams ir cilvēks, šis šausmonis un izdzimums, kas ļaunumu dara tā, it kā viņš ūdeni dzertu!
17 Es tevi pamācīšu, un tu uzklausi mani; ko es esmu garā redzējis, to es tev izskaidrošu, proti,
18 ko gudrie māk vēstīt, kas tiem viņu tēvu priekšā nav bijis jāslēpj,