2 "Tamlīdzīgu runu es jau esmu dzirdējis, jūs visi esat man ļauni un nožēlojami mierinātāji!
3 Vai tukšām runām nu ir pienācis gals, vai kaut kas tevi tirda, ka tev vēl jārunā?
4 Es arī runātu līdzīgi jums, ja vien jūsu dvēseles būtu manas dvēseles vietā; es pret jums virpinātu vārdus un šūpotu savu galvu pār jums.
5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, un es jūs iepriecinātu ar savu lūpu līdzjūtību!
6 Manas sāpes nerimst, kad es runāju, un, kad es klusēju, vai tad tās nostājas?
7 Bet tagad Viņš mani ir līdz pagurumam izmocījis ar slimību, un Tu esi izputinājis visu manu iedzīvi un visu manu tuvāko draugu pulku.
8 Tu mani sagrābi, un šim apstāklim jābūt pret mani par liecinieku. Mans slimīgums un mana atstātība tieši uzstājas pret mani un man tieši sejā izsaka savu apsūdzību.