7 "Es atteicos no Sava nama, Es pametu Savu mantas tiesu un nodevu Savu sirdsmīļo viņa ienaidnieku rokās.
8 Mans mantojums Man kļuvis kā lauva mežā, tas pacēla rūkdams savu balsi pret Mani, tādēļ Es to nevarēju neienīst.
9 Vai tad Mans mantojums Man kļuvis par raibu putnu, ka tam citi putni krīt virsū no visām pusēm? Šurp, pulcējieties kopā, visi lauku zvēri, nāciet un ēdiet!
10 Daudzi gani ir postījuši Manu vīnadārzu un saminuši Manu tīrumu, tie padarījuši Manu jauko tīrumu par kailu noru.
11 Tie pārvērtuši to par tuksnesi, nopostīts tas skumst Manā priekšā. Pārvērsta kailatnē ir visa zeme, tādēļ ka nav neviena, kas par to rūpējas.
12 Pāri visiem kailajiem tuksnešaino ganību pauguriem nākuši postītāji; Tam Kungam ir zobens, tas rij no viena zemes gala līdz otram, nav glābiņa nevienam dzīvam radījumam.
13 Viņi sēja kviešus, bet pļauj ērkšķus, viņi piespiedās ar visiem spēkiem, bet bez panākuma. Tā palieciet tad arī kaunā ar savu ražu Tā Kunga liesmojošo dusmu priekšā!"