7 Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā!
8 Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: netaisnība un varmācība! - Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu!
9 Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, - tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!
10 Es dzirdu daudzus jau čukstam: visapkārt briesmas! Uzrādiet viņu! Apsūdzēsim viņu! - Visi mani draugi sagaida no manas puses kādu nepareizu rīcību: varbūt viņš ļaujas apmuļķot sevi un mēs varam viņam pieķerties; tad viņš ir mūsu rokās, un mēs varam viņam atriebties!
11 Bet Tas Kungs ir pie manis, stiprs un varens. Tādēļ mani vajātāji kritīs un nepanāks nekā. Tie redzēs sevi galīgi vīlušos esam, jo viņu nodoms neizdevās. Tiem būs mūžīgs negods, kas paliks neaizmirstams!
12 Tu, Kungs Cebaot, kas pārbaudi taisno, kas redzi īkstis un sirdis, parādi tiem Savu atriebību, jo es Tev uzticu savu lietu.
13 Dziediet Tam Kungam, slavējiet To Kungu! Jo Viņš izglāba nabaga cilvēka dzīvību no ļaundaru rokas!