4 Tie apkrāpj cits citu un nerunā patiesību; viņu mēle pieradusi pie meliem, un viņi nopūlas rīkoties netaisni, viņi pat citādi nevar.
5 Varmācība kraujas uz varmācību, roku rokā iet viltība un liekulība. Tie negrib Mani pazīt!" - tā saka Tas Kungs.
6 Tādēļ Tas Kungs Cebaots arī saka: "Redzi, Es tos kausēšu un dzidrināšu! Jo ko Es citu lai daru ar Savas tautas meitu?
7 Viņu mēle ir nāvīga bulta, viņu mutes vārdi ir viltus. Ar savu tuvāku tie runā miermīlīgi, bet savā sirdī tam izliek valgus.
8 Vai tad Es to lai nesodītu, saka Tas Kungs, jeb vai Es lai neatriebtos tādai tautai kā šī?"
9 Man jāraud un jāskumst par kalniem, jādzied sēru dziesma par tuksneša ganībām, jo tās ir par kailatnēm kļuvušas, neviens tur vairs nestaigā; ganāmpulka balss tur nav dzirdama; putni ir aizskrējuši; lopi tās atstājuši, aizgājuši!
10 "Arī Jeruzālemi Es darīšu par drupu kaudzi, šakāļiem par mājokli, un Jūdas ciemus un pilsētas Es pārvērtīšu par tuksnešainām nomalēm, kur neviens nedzīvo!"