17 Lai priesteri, Tā Kunga kalpi, stāv raudādami starp Tempļa priekštelpu un altāri un lai saka: saudzē un žēlo, ak, Kungs, Savu tautu, neatstāj kaunā Savu mantojumu, lai citas tautas pār to nevaldītu zobodamās! Kādēļ Tu gribi atļaut, lai tautas par to saka cita citai brīnīdamās: kur tad nu ir viņu Dievs?
18 Tad Tas Kungs stingrā apņēmībā iestājās par Savu zemi un pasargāja no iznīcības Savu tautu.
19 Tas Kungs atbildēja un sacīja Savai tautai: "Redzi, Es jums došu bagātīgi labību, vīnu un eļļu, lai jums būtu ko pārtikt, un neatstāšu jūs vairs par izsmieklu tautām.
20 Jūsu ienaidnieku, to no ziemeļiem, Es aizdzīšu tālu no jums projām un novirzīšu viņu sausā, tukšā zemē, viņa priekšējos pulkus Es iegāzīšu Austrumu jūrā , viņa pakaļējos pulkus - Rietumu jūrā, lai viņi tur smakodami satrūd un sapūst, jo šis ienaidnieks izdarījis daudz briesmu darbu.
21 Nebīsties, tīruma zeme, bet priecājies un esi līksma! Jo Tas Kungs tiešām ir spējīgs veikt lielus darbus.
22 Nebīstieties, dzīvnieki laukos! Jo veldzes apveltītās vietas smilšu klajumos atkal zaļos, koki atkal nesīs augļus, un ražas pilnībā lieksies lejup zari vīģu un vīnakokiem.
23 Arī jūs, Ciānas bērni, priecājieties un esiet līksmi sava Dieva, Tā Kunga, apziņā! Jo Viņš piešķir jums pamācītājus taisnībā un, kā agrāk, sūta jums agrīno un vēlīno lietu,