1 Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā, kad vīns bija viņa priekšā, es pacēlu vīnu un devu ķēniņam. Es nekad vēl nebiju bijis noskumis viņa priekšā,
2 un ķēniņš sacīja man: "Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!" Tad es ļoti nobijos,
3 un es sacīju viņam: "Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?"
4 Tad ķēniņš sacīja man: "Ko tad tu lūdz?" Bet es lūdzu debesu Dievu
5 un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam šķiet labi un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu."