7 Kad Tas Kungs redzēja, ka viņi bija pazemojušies, tad pravietis Šemaja izdzirdēja Tā Kunga vārdus, kas viņam teica: "Viņi ir pazemojušies, tāpēc Es tos neizdeldēšu, bet Es tos jo drīz izglābšu, un Es neizliešu Savu bardzību pār Jeruzālemi ar Šīšaka roku!
8 Un tomēr lai viņi kļūst viņam par kalpiem un lai atzīst, kas tas ir - kalpot Man un kas tas ir - kalpot pasaules ķēniņam."
9 Un tad Ēģiptes ķēniņš Šīšaks devās uzbrukumā pret Jeruzālemi un nolaupīja Tā Kunga nama dārgumus - un viņš paņēma visu; viņš paņēma arī tos zelta vairogus, ko Salamans bija licis darināt.
10 Tad ķēniņš Rehabeāms lika taisīt to vietā vara vairogus un piešķīra tos pils sardzes virsniekiem, kas apsargāja ķēniņa nama ieeju.
11 Kad vien ķēniņš gāja Tā Kunga namā, tad pils sardze nāca un nesa tos, un pēc tam viņi tos atkal novietoja atpakaļ pils sardzes istabā.
12 Un tāpēc, ka viņš pats pazemojās, Tā Kunga dusmu karstums no viņa atkāpās, tā ka Viņš to pilnīgi neiznīcināja, jo arī vēl Jūdā varēja atrast labus darbus.
13 Tādējādi Rehabeāms atkal nostiprinājās un valdīja Jeruzālemē. Rehabeāms bija četrdesmit vienu gadu vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un septiņpadsmit gadus viņš valdīja Jeruzālemē, pilsētā, ko Tas Kungs bija izraudzījis kā vienīgo no visām Israēla pilsētām, lai tanī liktu mājot Savam Vārdam. Un viņa mātes vārds bija Naāma; viņa bija amoniete.