5 tad Jošafāts nostājās Jūdas un Jeruzālemes draudzes vidū Tā Kunga nama priekšā jaunajā pagalmā
6 un lūdza: "Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesīs un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, Tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas pret Tevi varētu stāties.
7 Vai Tu, mūsu Dievs, neesi izdzinis šīs zemes iedzīvotājus, Savai tautai Israēlam tuvojoties, un neesi to nodevis Ābrahāma, Tava drauga, pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem?
8 Un šie pēdējie tanī zemē ir dzīvojuši un ir uzcēluši tur svētnīcu Tavam Vārdam, sacīdami:
9 ja pār mums nāktu kāda nelaime, kara zobens vai sodība, vai mēris, vai bads, tad mēs varēsim nostāties gan šī nama priekšā, gan Tava vaiga priekšā, tāpēc ka šinī namā mīt Tavs Vārds. Un, kad mēs Tevi piesauksim mūsu ciešanās, tad Tu mūs uzklausīsi un mūs izglābsi.
10 Un nu, redzi, Amona bērni un Moābs, un Seīra kalnu iedzīvotāji, kuru zemei Tu neļāvi Israēlam cauri iet, kad viņi nāca no Ēģiptes, un viņi tad arī turējās no tiem tālu nost un tos neiznīcināja,
11 redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava īpašuma, kuru Tu mums esi nodevis par mantojumu.