1 Patiesi, visam tam es esmu piegriezis savu uzmanību un centies visu to sev noskaidrot, it īpaši to, ka taisnīgie un gudrie visā savā darbībā ir Dieva rokā. Cilvēks nezina, vai viņš piedzīvos mīlestību vai naidu; viss viņa priekšā nākotnē ir aizplīvurots.
2 Tas pats liktenis skar visus bez izšķirības: un vienāds liktenis ir taisnam un negantam, labam un ļaunam, šķīstam un nešķīstam, tam, kas upurē, kā arī tam, kas neupurē; labajam notiek tāpat kā grēciniekam, un tam, kas zvēr, tāpat kā tam, kas no zvēresta bīstas.
3 Tas ir ļaunums, un tas saistās ar visu, kas notiek zem saules, proti, ka visiem lemts viens un tas pats liktenis, ka cilvēku bērnu sirdis ir pilnas ļaunuma un ka viņu sirdīs mājo neizpratne tik ilgi, kamēr viņi dzīvo; pēc tam viņi nonāk mirušo valstībā.
4 Jo tik ilgi, kamēr kāds vēl pieder pie dzīvajiem, tik ilgi viņam ir kaut kas ko cerēt; dzīvs suns tomēr ir vairāk vērts nekā nobeidzies lauva.
5 Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt; pat viņu piemiņa aizmirstas.
6 Tiklab laiks mīlēt, kā ienīst un dzīves iekārēs degt viņiem jau sen pāri, un mūžībā viņi nepiedalās vairs ne pie kā, kas norisinās zemes virsū.
7 Tad nu ej, ēd savu maizi ar prieku un dzer savu vīnu ar priecīgu sirdi, jo Dievs jau no sākta gala tādu tavu rīcību ir atzinis par labu.