1 Agripa sacīja Pāvilam: "Tev ir atļauts aizstāvēties." Tad Pāvils izstiepa roku un teica aizstāvēšanās runu:
2 "Ķēniņ Agripa, es sevi turu par laimīgu, ka varu šodien tavā priekšā aizstāvēties pret visu, par ko jūdi mani apsūdz,
3 jo vairāk tādēļ, ka tu pārzini visas jūdu paražas un jautājumus; tāpēc es tevi lūdzu mani pacietīgi uzklausīt.
4 Visi jūdi pazīst manu dzīvi no mazām dienām, kā tā no paša sākuma risinājusies manas tautas vidū un Jeruzālemē,
5 pazīdami mani jau sen, tā ka tie varētu liecināt, ka esmu dzīvojis pēc mūsu reliģijas visstingrākās sektas noteikumiem, būdams farizejs.
6 Un tagad mani tiesā par cerību, ka Dievs piepildīs apsolījumu, ko Viņš mūsu tēviem devis,
7 ko mūsu divpadsmit ciltis cer iemantot, bez mitēšanās Dievam kalpodamas nakti un dienu. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz.
8 Vai jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos?
9 Man pašam gan šķita, ka man vajag nacarieša Jēzus Vārdam noteikti pretoties.
10 To es arī darīju Jeruzālemē. Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam.
11 Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.
12 Iedams ar tādu nolūku uz Damasku ar augsto priesteru atļauju un pilnvarām,
13 es, ķēniņ, dienas vidū uz ceļa redzēju gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu, apspīdam mani un manus ceļabiedrus.
14 Mēs visi nokritām pie zemes, un es dzirdēju balsi ebreju valodā uz mani sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.
15 Es sacīju: kas Tu esi, Kungs? - Tas Kungs atbildēja: Es esmu Jēzus, ko tu vajā.
16 Bet celies kājās! Jo tāpēc Es tev esmu parādījies, lai tu Man kalpotu un apliecinātu, kā tu Mani esi redzējis un kā Es tev parādīšos,
17 lai tevi izglābtu no šīs tautas un pagāniem, pie kuriem Es tevi sūtu
18 atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.
19 Tāpēc, ķēniņ Agripa, es šai debesu parādībai neesmu bijis nepaklausīgs,
20 bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi.
21 Tādēļ jūdi Templī mani sagrāba un mēģināja nonāvēt.
22 Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesludinādams kā vien to, ko pravieši un Mozus par nākamām lietām runājuši,
23 ka Kristum bija jācieš, ka Viņš pirmais no mirušiem augšāmcēlies sludināt gaismu Savai tautai un pagāniem."
24 Viņam tā aizstāvoties, Fēsts sacīja skaļā balsī: "Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!"
25 Bet Pāvils sacīja: "Es neesmu vis traks, ļoti cienījamais Fēst, bet es runāju patiesus un prātīgus vārdus,
26 jo par šīm lietām zina arī ķēniņš, uz ko es droši runāju. Es neticu, ka kaut kas no tā viņam palicis apslēpts, jo tas nav noticis svešā stūrī.
27 Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici."
28 Bet Agripa sacīja Pāvilam: "Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti."
29 Pāvils atbildēja: "Lai Dievs dod, ka agri vai vēlu ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām."
30 Tad ķēniņš un zemes pārvaldnieks, un Bernīke, un visi, kas pie viņiem sēdēja, piecēlās
31 un aizgāja, runādami savā starpā: "Šis cilvēks neko nedara, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas."
32 Bet Agripa Fēstam sacīja: "Šo cilvēku varētu atbrīvot, ja viņš nebūtu piesaucis ķeizaru."