1 Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja.
2 Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt."
3 Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: "Es gribu, topi šķīsts!" Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.
4 Un Jēzus uz to saka: "Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību."
5 Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza
6 un sacīja: "Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas."
7 Un Jēzus uz to saka: "Es iešu un to darīšu veselu."
8 Bet virsnieks atbildēja un sacīja: "Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.
9 Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! - tad viņš iet, un otram: nāc šurp! - tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! - tad tas dara."
10 Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: "Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis.
11 Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā.
12 Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana."
13 Un Jēzus sacīja virsniekam: "Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis." Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.
14 Jēzus ienāca Pētera namā un redzēja viņa sievasmāti drudzī guļam.
15 Un Viņš satvēra tās roku, tad drudzis viņu atstāja, un viņa uzcēlās un Tam kalpoja.
16 Un, kad vakars metās, tie atveda pie Viņa daudzus velna apsēstus, un Viņš (ļaunos) garus izdzina ar vārdu un dziedināja visus sērdzīgos,
17 ka piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.-
18 Bet, ļaužu pulkus ap Sevi redzēdams, Jēzus pavēlēja pārcelties uz otru krastu.
19 Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz Viņu sacīja: "Es Tev sekošu, lai kurp Tu ietu."
20 Un Jēzus tam saka: "Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur Savu galvu nolikt."
21 Un kāds cits no Viņa mācekļiem sacīja uz Viņu: "Kungs, atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu."
22 Bet Jēzus uz to saka: "Nāc Man pakaļ, un lai miroņi apglabā savus miroņus."
23 Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja.
24 Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja.
25 Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: "Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!"
26 Un Viņš uz tiem saka: "Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?" Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums.
27 Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: "Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?"
28 Un otrā krastā, gadariešu tiesā pienākot, Viņam nāca pretim no kapiem izgājuši divi ļaunu garu apsēsti; tie bija tik briesmīgi, ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt.
29 Un redzi, tie brēca un sacīja: "Kas mums ar Tevi, Tu Dieva Dēls! Vai Tu esi nācis priekšlaikus mūs mocīt?"
30 Bet tālu no viņiem ganījās liels cūku pulks.
31 Un ļaunie gari Viņam lūdza, sacīdami: "Ja Tu mūs izdzen, tad atļauj mums ieiet cūku pulkā."
32 Un Viņš tiem sacīja: "Eita!" Un tie izgāja un ieskrēja cūku pulkā, un redzi, viss cūku pulks iegāzās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī.
33 Un gani bēga, un, pilsētā nonākuši, tie izstāstīja visu, arī kas ar ļauna gara apsēstiem bija noticis.
34 Un redzi, visa pilsēta izgāja Jēzum pretī. Un, kad tie Viņu redzēja, tie Viņu lūdza, lai Tas aizietu no viņu robežām.