16 Un šī bērna dēļ Dāvids meklēja Dievu, un Dāvids iesāka gavēni, un, kad viņš pārnāca, tad viņš pārnakšņoja, visu nakti gulēdams uz zemes.
17 Tad cēlās viņa nama vecaji, lai pār viņu noliekušies viņu pieceltu no zemes, bet viņš to nevēlējās un neēda maizi kopā ar tiem.
18 Un notika, ka septītajā dienā šis bērns nomira, un tad Dāvida galma ļaudis baidījās viņam pateikt, ka bērns ir miris, jo viņi domāja: ja jau viņš mūsu balsij neklausīja, kad bērns vēl bija dzīvs, kā tad tagad mēs pateiksim, ka bērns ir miris? Ka viņš nenodara sev ko ļaunu!
19 Bet Dāvids redzēja, ka viņa galma ļaudis savā starpā klusi sačukstas; tad Dāvids nomanīja, ka bērns ir miris. Un Dāvids jautāja saviem galma ļaudīm: "Vai bērns ir nomiris?" Un tie viņam atbildēja: "Jā, viņš ir miris!"
20 Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās un svaidījās, un pārmainīja savas drēbes, un iegāja Tā Kunga namā un pielūdza Viņu. Kad viņš bija atgriezies atpakaļ savā namā, tad viņš lika atnest ēdienu un ēda maizi.
21 Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: "Cik nesaprotama ir tava izturēšanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi."
22 Bet viņš sacīja: "Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: kas zina, varbūt Tas Kungs par mani apžēlojas un bērns paliek dzīvs.