1 Un Ahitofels sacīja Absalomam: "Lūdzu, atļauj man, ka es izmeklēju divpadsmit tūkstošus vīru, un tad es celšos vēl šo pašu nakti un došos vajāt Dāvidu.
2 Un es gribu viņam uzbrukt tad, kad viņš būs piekusis un viņa rokas būs nogurušas, un tad es viņu izbiedēšu, ka visi karavīri, kas pie viņa atrodas, bēgs, un tad es ķēniņu nogalināšu vienu pašu.
3 Tad es atvedīšu visu tautu atkal atpakaļ pie tevis, kā atved atpakaļ jaunu sievu pie viņas laulātā drauga. Tu jau kāro tikai pēc viena vīra dzīvības, kurpretī visai pārējai tautai taču jāpaliek neskartai."
4 Šis padoms labi patika Absalomam, kā arī visiem Israēla vecajiem.
5 Tomēr Absaloms sacīja: "Aiciniet arī vīru no Arkas, Hušaju, un uzklausīsim, kāds padoms ir viņa mutē!"
6 Un, kad Hušajs ienāca pie Absaloma, tad Absaloms viņam sacīja, teikdams: "Tādu, lūk, padomu mums ir devis Ahitofels; vai mums būs tā rīkoties pēc viņa vārdiem? Ja ne, tad runā tu!"
7 Tad Hušajs atbildēja Absalomam: "Šoreiz padoms, ko ir devis Ahitofels, nav atzīstams par labu."
8 Un Hušajs sacīja: "Tu taču pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka tie ir varoņi un ka tie ir ar dusmu pilnu sirdi, gluži kā lāču māte laukā, kurai lācēni paņemti. Un tavs tēvs ir karavīrs, un viņš nepavadīs nakti pie ļaudīm.
9 Redzi, viņš jau tagad būs paslēpies kādā aizā vai kādā citā vietā. Ja nu notiktu, ka kāds krīt no tiem jau uzbrukuma sākumā, tad ikviens, kas to dzirdēs, apgalvos: vīri, kas sekoja Absalomam, ir sakauti!
10 Tad ir paši dūšīgākie, kam sirds kā lauvām, pazaudēs drosmi, jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir varonis un ka tie vīri, kas ar viņu stipri kopā turas, arī ir varoņi.
11 Bet mans padoms ir šāds: lai pie tevis tiek sapulcināts viss Israēls, no Danas līdz Bēršebai, tādā vairumā kā smiltis jūras malā, un lai tad tie, tev pašam esot viņu vidū, dotos cīņā.
12 Ar šiem spēkiem mēs viņam uzbruksim, kurā vietā vien mēs viņu sastapsim, un kritīsim viņam virsū, kā rasa uzkrīt zemei, tā ka no visiem viņa vīriem neatstāsim dzīvu nevienu vienīgu!
13 Un gadījumā, ja tas atkāptos uz kādu pilsētu, tad viss Israēls apvilktu apkārt ap šo pilsētu virves un mēs to novilktu lejā upē, ka tur ne zvirgzda pat nepaliktu."
14 Tad Absaloms un visi Israēla vīri sacīja: "Arkas vīra Hušaja padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms." Bet Tas Kungs to tā bija nolicis, ka Ahitofela labais padoms tiktu atmests, tāpēc ka Tas Kungs pats lika nākt nelaimei pār Absalomu.
15 Pēc tam Hušajs sacīja priesteriem Cadokam un Abjatāram: "Tādu padomu Ahitofels ir devis Absalomam un Israēla vecajiem, bet šādu padomu esmu devis es.
16 Bet nu lieciet steidzīgi ziņot Dāvidam, sacīdami: nepavadi nakti tuksneša līdzenumos, bet steigšus ej pāri Jordānai, lai ķēniņu ar visiem ļaudīm, kas ir pie viņa, nepārsteigtu nelaime un viņš neaizietu bojā."
17 Un Jonatāns un Ahimaācs uzturējās pie Ajin-Rogelas, un kāda kalpone atnāca un viņiem to paziņoja; tad viņi devās ceļā un visu paziņoja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā.
18 Tomēr kāds zēns tos redzēja, un tas to pasacīja Absalomam. Tad tie abi divi steigšus bēga un nonāca kāda vīra namā Bahurimā. Tam bija aka pagalmā, un viņi tanī nolaidās.
19 Tad viņa sieva ņēma segu un to pārklāja pāri akai un tur virsū uzbēra putraimus, tā ka neko nemanīja.
20 Kad Absaloma kalpi ieradās pie šīs sievas viņas namā un jautāja, kur atrodas Ahimaācs un Jonatāns, tad sieva tiem atbildēja: "Viņi ir pārgājuši pāri ūdens strautam." Un viņi tos izmeklējās, bet neatrada un atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
21 Un, kad tie bija aizgājuši, viņi izkāpa no akas, gāja un paziņoja to ķēniņam Dāvidam; un viņi sacīja Dāvidam: "Celieties un steigšus ejiet pāri ūdeņiem, jo tādu un tādu padomu pret jums ir Ahitofels devis!"
22 Tad Dāvids un visi tie ļaudis, kas bija pie viņa, rīta ausmā cēlās un pārgāja Jordānu. Un nebija neviena, kas nebūtu pārgājis Jordānu.
23 Kad Ahitofels novēroja, ka nerīkojas pēc viņa padoma, tad viņš apsegloja savu ēzeli, cēlās un aizjāja uz savu namu dzimtajā pilsētā. Pēc tam viņš vēl apkopa savu namu un tad pakārās. Tā viņš nomira un tika apglabāts sava tēva kapa vietā.
24 Bet Dāvids nonāca Mahanajimā, un Absaloms gāja pāri Jordānai un visi Israēla vīri līdz ar viņu.
25 Joāba vietā Absaloms iecēla Amasu par savu karaspēka virspavēlnieku. Bet Amasa bija kāda vīra dēls, kuram bija vārds Jitro, kas bija ismaēlietis. Tas bija gājis un gulējis pie Nahaša meitas Cerujas māsas Abigailas, kura bija Joāba māte.
26 Un Israēls Absaloma vadībā apmetās teltīs Gileāda zemē.
27 Kad Dāvids bija nonācis Mahanajimā, tad Sobijs, Nahaša dēls, no Rabas, Amona bērnu galvaspilsētas, un Mahīrs, Amiēla dēls, no Lodebaras, un gileādietis Barzillajs no Reglimas
28 atnesa gultas un segas, ūdens traukus, māla traukus, kviešus un miežus, miltus, kā arī grauzdētu labību, pupas un lēcas,
29 medu un sviestu, sīklopus un sierus, arī krējumu - to visu viņi pienesa Dāvidam un viņa ļaudīm, kuri bija pie viņa, lai tiem būtu pārtika, jo viņi domāja: tiem ļaudīm ir jābūt izsalkušiem, nogurušiem un izslāpušiem kā jau tuksnesī.