17 Un Abners bija runājis ar Israēla vecajiem un viņiem sacījis: "Jau ilgs laiks pagājis, kopš jūs esat vēlējušies Dāvidu sev par ķēniņu.
18 Tad nu dariet to! Atminieties, ka Tas Kungs ir apsolījis Dāvidam, sacīdams: ar Sava kalpa Dāvida roku Es izglābšu Savu tautu, Israēlu, no filistiešu un no visu viņu ienaidnieku rokas."
19 Tāpat Abners bija teicis arī Benjamīnam; un Abners gāja uz Hebronu to pateikt arī Dāvidam, un tas ļoti patika Israēlam un visam Benjamīna namam.
20 Kad Abners divdesmit vīru pavadībā ieradās pie Dāvida Hebronā un Dāvids sarīkoja Abneram un viņa vīriem, kas bija viņam līdzi, dzīres,
21 tad Abners sacīja Dāvidam: "Es tagad celšos, iešu un sapulcināšu visu Israēlu še pie sava kunga un ķēniņa, lai tie ar tevi noslēdz derību; tu būsi ķēniņš pār itin visu, ko vien tava dvēsele vēlēsies!" Ar to Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja mierā.
22 Un redzi, pašreiz atgriezās Joābs ar Dāvida kalpiem no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu, bet Abners vairs nebija pie Dāvida Hebronā, jo viņš to bija atlaidis, un tas ar mieru bija aizgājis.
23 Kad Joābs un viss tas karotāju pulks, kas bija pie viņa, atgriezās mājās un Joābam tika sacīts: "Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa, un tas viņu ir atlaidis, ka viņš ar mieru ir aizgājis," -