21 tad Abners sacīja Dāvidam: "Es tagad celšos, iešu un sapulcināšu visu Israēlu še pie sava kunga un ķēniņa, lai tie ar tevi noslēdz derību; tu būsi ķēniņš pār itin visu, ko vien tava dvēsele vēlēsies!" Ar to Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja mierā.
22 Un redzi, pašreiz atgriezās Joābs ar Dāvida kalpiem no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu, bet Abners vairs nebija pie Dāvida Hebronā, jo viņš to bija atlaidis, un tas ar mieru bija aizgājis.
23 Kad Joābs un viss tas karotāju pulks, kas bija pie viņa, atgriezās mājās un Joābam tika sacīts: "Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa, un tas viņu ir atlaidis, ka viņš ar mieru ir aizgājis," -
24 tad Joābs gāja pie ķēniņa un sacīja: "Ko tu esi izdarījis? Redzi, es zinu, ka Abners bija pie tevis atnācis; bet kāpēc tu esi viņu atlaidis, ka tas ir aizgājis?
25 Tu gan Abneru, Nera dēlu, pazīsti, ka tas bija nācis tevi pierunāt, lai izzinātu tavu iziešanu un tavu atnākšanu un lai izprastu visu, ko tu dari!"
26 Un Joābs aizgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus pakaļ Abneram, un tie viņu atgrieza atpakaļ no Sīras avota, bet Dāvids to nezināja.
27 Kad Abners atgriezās atpakaļ Hebronā, tad Joābs viņu ievilināja vārtu vidū, it kā viņš gribētu klusībā ar to parunāt, un tur viņš tam iedūra šķēpu vēderā, ka tas nomira, lai tā atriebtu sava brāļa Asahēla asinis.