6 Kad Mefibošets, Jonatāna dēls, Saula dēla dēls, nāca pie Dāvida, tad viņš noliecās un metās uz sava vaiga pie zemes, apliecinādams savu goddevību. Un Dāvids sacīja: "Mefibošet!" Un viņš atbildēja: "Redzi, še ir tavs kalps!"
7 Un Dāvids viņam sacīja: "Nebīsties! Es tev tiešām parādīšu žēlastību tava tēva Jonatāna dēļ, un es tev atdošu itin visus tava vectēva Saula tīrumus, bet tev pašam būs ēst maizi pastāvīgi pie mana galda."
8 Un viņš palocījās un sacīja: "Kas tavs kalps tāds ir, ka tu savu žēlastību parādi, mani uzlūkodams, kur es pats esmu līdzīgs beigtam sunim?"
9 Tad ķēniņš ataicināja Saula kalpu Cibu un tam sacīja: "Visu, kas piederēja Saulam un viņa namam, to es nododu atpakaļ tava agrākā kunga dēlam.
10 Tādēļ tu apstrādā viņam zemi, gan tu pats, gan tavi dēli, gan tavi kalpi, un savāc visu, lai tava agrākā kunga dēla namam būtu diezgan maizes un pietiktu savas barības; bet Mefibošets, tava agrākā kunga dēls, lai ēd maizi pastāvīgi pie mana galda." Bet Cibam bija piecpadsmit dēli un divdesmit kalpi.
11 Un Ciba sacīja ķēniņam: "Visu, ko mans kungs un ķēniņš pavēlēs savam kalpam, to tavs kalps darīs." Tā Mefibošets ēda pie Dāvida galda, it kā viņš būtu viens no ķēniņa dēliem.
12 Bet Mefibošetam bija mazs dēls, vārdā Miha, un visi, kas dzīvoja Cibas namā, tie visi kļuva kalpi Mefibošetam.