1 Kad Israēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes.
2 Bet, ja Israēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no Manis, nes ziedojumus baaliem un kvēpina elka dieviem.
3 Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka Es viņiem palīdzēju.
4 Ar cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie Sevis, ar mīlestības saitēm, Es padarīju vaļīgākas jūga sakas ap viņu kakliem un ēdināju viņus.
5 Viņi neatgriezīsies gan vairs uz Ēģiptes zemi, taču Asurs būs viņu ķēniņš, jo viņi negrib atgriezties pie Manis.
6 Zobens pakļaus sev viņu pilsētas, satrieks viņu cietokšņus un aprīs viņu diženākos viņu padomu dēļ.
7 Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un, kad viņai to sludina, tad neviena sirds neceļas šiem vārdiem pretī.
8 Bet kā Es lai rīkojos ar tevi, kā Es tevi lai atstāju, Efraim, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Admu un nesagrauju drupās kā Ceboimu, kad abas šīs pilsētas tika izpostītas? Bet Mana sirds noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs Savā žēlsirdībā,
9 lai Es rīkotos pēc Savu dusmu versmes un lai Es izšķirtos Efraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, Es esmu Svētais tavā vidū, bet Es nenākšu pie tevis Savu dusmu bargumā.
10 Tad viņi sekos Tam Kungam, un Viņa balss būs skaļa kā lauvas rūkoņa. Un, Viņam lauvas balsī runājot, drebēdami nāks bērni no rietumu puses.
11 Un tie, kas Ēģiptē, arī nāks drebēdami kā putni, un tie, kas Asura zemē, nāks kā baloži. Un tad Es viņus nometināšu viņu mājokļos, saka Tas Kungs.