2 Tie ikviens būs kā patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu, kā ūdens strauts izkaltušā zemē un kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē.
3 Tad redzīgo acis nebūs aptumšotas un dzirdīgo ausis klausīsies uzmanīgi.
4 Vieglprātīgo sirds būs sapratīga, un nerunātīgo stostīgā mēle runās skaidri.
5 Neprašu vairs nesauks par dižciltīgu un blēdi par cienījamu cilvēku.
6 Jo zemisks cilvēks runā nelietību, un viņa sirds dzenas uz ļaunu; viņš dara negantību un runā melus pret To Kungu; viņš atrauj izsalkušam maizi un izslāpušam ūdens malku.
7 Līdzīgs ir blēdis - viņa tieksmes ir ļaunas, viņa rīcības paņēmieni ir noziedzīgi, viņa gars pilns viltīgu nolūku, lai ar melu valodu kaitētu nabagam, pat kur nabagais meklē savu taisnību.
8 Bet, kam goda prāts, tā domas ir šķīstas, un viņš arī turas pie tām.