1 Tika sapulcināti arī Efraima vīri, un tie devās uz ziemeļiem un sacīja Jeftam: "Kāpēc tu esi devies karā pret Amona bērniem, bet mūs neesi saucis iet sev līdzi? Tagad mēs tavu namu virs tavas galvas sadedzināsim ar uguni."
2 Un Jefta viņiem sacīja: "Es pats un mana tauta bija lielā naidā ar Amona bērniem. Es jūs saucu, bet jūs man nepalīdzējāt atbrīvoties no viņu rokas.
3 Un, kad es redzēju, ka man nebija neviena glābēja, tad es liku savu dvēseli savā rokā un devos pret Amona bērniem, un Tas Kungs tos nodeva manā rokā. Kādēļ tad jūs nākat šodien, lai sāktu karu pret mani?"
4 Tad Jefta sapulcināja itin visus Gileāda vīrus, un tie karoja pret Efraima vīriem, un Gileāda vīri sakāva Efraimu, tāpēc ka tie bija teikuši: jūs esat bēgļi no Efraima, jo tiešām Gileāds ir Efraima un Manases vidū.
5 Un Gileāds atņēma Efraimam Jordānas braslus. Un ikreiz, kad kāds pārnācējs efraimietis, kas meklēja glābiņu, teica: ļaujiet man celties pāri, - tad Gileāda vīri tādam prasīja: vai tu esi efraimietis? Kad viņš atbildēja: es neesmu,-
6 tad tie viņam sacīja: pasaki "šibolet"! Ja tas teica "sibolet", nespēdams šo vārdu pareizi izrunāt, tad tie viņu sagrāba un nokāva pie Jordānas brasliem, un tanī laikā no Efraima ļaudīm krita četrdesmit divi tūkstoši vīru.
7 Un Jefta bija soģis Israēlā sešus gadus; tad gileādietis Jefta nomira, un viņu apglabāja kādā pilsētā Gileādā.