Soģu 5 RT65

1 Tad Debora un Baraks, Abinoāma dēls, tanī dienā dziedāja šādu dziesmu:

2 "Ka Israēla varenie valdīja, ka tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet To Kungu!

3 Klausieties, ķēniņi, lieciet vērā, lielkungi! Es dziedāšu Tam Kungam, es gribu spēlēt Tam Kungam, Israēla Dievam,

4 Kungs, kad Tu iznāci no Seīra, kad Tu izgāji no Edomas laukiem, tad zeme drebēja savos pamatos, tad arī debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē.

5 Kalni salīgojās Tā Kunga priekšā, pat Sinaja kalns - Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā.

6 Šamgara, Anata dēla, senajās dienās un Jaēlas dienās ceļi bija tukši; kam bija kāda teka staigājama, tie devās apkārt pa sānu ceļiem.

7 Apsīka garīgā rosme Israēlā, tautai trūka vadoņu, kamēr tu, Debora, cēlies, tu māte Israēlā.

8 Jaunus dievus izraudzīja sev tauta, bet jau tūliņ bija arī jauns karš pilsētu vārtu priekšā. Vai tika kāds vairogs vai kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas bija tolaik Israēlā?

9 Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū; slavēts lai ir Tas Kungs!

10 Jūs, kas jājat uz balti mirdzošām ēzeļu mātēm, jūs, kas sēžat uz persiešu audumiem, un tie, kas brīvi pastaigājaties pa ceļu, - apdomājiet!

11 Klau, pie ūdens akām daudzina dziesmās Tā Kunga taisnīgos un svētības pilnos darbus, to labo, ko Israēls sasniedzis Tā Kunga vadībā. Lai Tā Kunga ļaudis iziet laukā pa saviem vārtiem.

12 Uzmosties, uzmosties, Debora! Mosties, ak, uzmosties un dziedi dziesmu! Celies, Barak, un aizved gūstā savus gūstītājus, Abinoāma dēls!

13 Toreiz Israēls devās lejup ar saviem dižciltīgajiem; Tā Kunga tauta gāja kā varoņi Tā Kunga vadībā.

14 No Efraima kalniem devās lejup tie, kuru pagātnes saknes sniedzas Amaleka laikos, viņiem sekoja Benjamīns ar saviem pulkiem; no Mahiras nonāca lejā pavēlnieki un no Zebulona tie, kas nes vadoņa zizli.

15 Un Isašara valdnieki cēlās kopā ar Deboru, jo Isašars ir līdzgaitnieks Barakam, strauji traukdamies lejup. Pie Rūbena strautiem bija jo svarīgi sirds lēmumi.

16 Kāpēc tad tu, Rūben, vēl kavējies aplokos? Vai lai klausītos ganu stabuļu skaņas? Pie Rūbena strautiem bija jo svarīgi sirds lēmumi.

17 Gileāds mierīgi palika viņpus Jordānas, bet Dans? Kāpēc tad tas kavējas pie saviem kuģiem? Ašers mīt mierīgi jūras malā un dzīvo tās līčos.

18 Taču Zebulons ir tauta, kas ir ar mieru ziedot savu dzīvību, un Naftalis to atdod augstienes laukos.

19 Sajāja ķēniņi, lai izkarotu karu, toreiz cits citu apkaroja Kānaāna ķēniņi Taānakā pie Megidas ūdeņiem, bet sudraba laupījumu tie neguva.

20 No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru.

21 Kišonas upe tos aizskalojusi sev līdzi, ak, vecais strauts, Kišonas strauts, iedves spēku manai dvēselei!

22 Toreiz dimdēt dimdēja zeme zem zirgu pakaviem, viņu varenajiem auļojot.

23 Lādiet Merosu! Tā saka Tā Kunga eņģelis: lādēdami lādiet viņas iedzīvotājus! Tāpēc ka tie nav nākuši palīgā Tam Kungam - palīgā Tam Kungam vareno pulkos!

24 Svētīta lai ir visu sievu vidū Jaēla, kenieša Hebera sieva, - visu sievu starpā, kas vien mīt teltīs, tu esi vissvētītākā!

25 Viņš lūdza ūdeni - tā deva pienu; dižciltīgo kausā tā pasniedza krējumu.

26 Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un tad viņa sadragāja Siseru, sašķēla viņa galvu, satrieca un caururba viņa deniņus.

27 Pie viņas kājām tas sabruka, krita un palika guļam, pie viņas kājām tas palika, jā, viņš krita; tur, kur viņš nogāzās, tur viņš arī nobeidzās un bija miris.

28 Pa logu laukā izliekdamās raugās Siseras māte, visu logu aizņem tās augums, un viņa skaļi sauc: kāpēc kavējas viņa rati, ka tie nenāk? Kāpēc viņa kara ratu zirgu soļi tik lēni?

29 Visgudrākās no viņas cienīgajām tai atbild, un arī viņa pati dod atbildi saviem vārdiem:

30 droši vien - vai tad viņi neko nebūtu atraduši? - viņi taču dala atrasto laupījumu, vienu, jā, divas sievas ikkatram karavīram, raibas drēbes Siseram par laupījumu, raibas rakstītas drēbes; daudzkrāsainas, meistarīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei.

31 Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, - tie lai ir kā uzlecoša saule savā spēkā." Un zemei bija miers četrdesmit gadus.

Nodaļas

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21