20 Tad vecais vīrs sacīja: "Miers lai ir ar tevi! Un, ja tev kā trūkst, tad tā lai ir mana bēda! Tikai nepārnakšņo uz šī atklātā laukuma!"
21 Un viņš to veda savā namā un deva ēzeļiem barību; un, kad tie bija savas kājas nomazgājuši, tad tie ēda un dzēra.
22 Kamēr tie savu sirdi atspirdzināja, pilsētas vīri, netikli ļaudis, ielenca namu, dauzījās pie durvīm un sauca veco vīru, kas bija nama īpašnieks, teikdami: "Izdod mums to vīru, kas ir ienācis tavā namā, mēs viņu iepazīsim!"
23 Bet vecais vīrs, nama īpašnieks, izgāja pie tiem ārā un sacīja: "Ne tā, mani brāļi. Nedariet tik ļauni; pēc tam kad šis vīrs ir ienācis manā namā, nedariet tādu kauna darbu.
24 Redzi, man ir meita, kas vēl ir jaunava, un arī viņa blakussieva, tās es jums izvedīšu, un jūs varat viņas piesmiet un rīkoties ar tām, kā vien tas jūsu prātam labi patīk, bet šim vīram nedariet nekādu apkaunojumu."
25 Bet tie ļaudis negribēja viņam klausīt; tad tas vīrs sagrāba savu blakussievu un izvilka to ar varu pie viņiem ārā; un viņi to ņēma un piesmēja to visu nakti līdz rītam, un, tikai gaismai austot, viņi to atlaida.
26 Tad šī sieva nāca, kad rīts bija ausis, nokrita zemē pie tā vīra nama durvīm, kur iekšā atradās viņas kungs, un palika tur guļot līdz lielai gaismai.