1 Kā gan apsūbējis zelta spožums, kā gan mainījies pats tīrākais zelts! Svētnīcas dārgie akmeņi ir izkaisīti visos ielas stūros.
2 Ciānas cienījamie dēli, kas bija līdzīgi tīram zeltam, kā gan tie kļuvuši līdzīgi māla traukiem, podnieka roku darbam.
3 Pat šakāļu mātes zīda savus mazuļus un baro tos; bet manas tautas meita ir kļuvusi nežēlīga kā strausi tuksnesī.
4 Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod.
5 Kas ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas; kas audzināti purpurā, tie tagad guļ uz mēslu kaudzes.
6 Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam nepieliekot rokas.
7 Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesas bija sārtākas nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs.
8 Bet tagad viņu sejas ir melnākas nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir izkaltusi kā plāna skaida.
9 Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma.
10 Visžēlsirdīgāko sievu rokas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā.
11 Tas Kungs ir piepildījis Savu dusmu mēru, Viņš izlējis Savu bardzību un iededzinājis uguni Ciānā, kas aprija tās pamatus.
12 Ne ķēniņi zemes virsū, ne visas pasaules iedzīvotāji nekad nebūtu ticējuši, ka Jeruzālemes pretinieki un ienaidnieki varētu kādreiz ieiet pa tās vārtiem.
13 Bet tas ir noticis tās praviešu grēku un tās priesteru noziegumu dēļ, tie ir izlējuši tās vidū taisno asinis.
14 Tie klejoja kā akli pa ielām, aptraipīti asinīm, tā ka nevarēja aizskart viņu drēbes.
15 Ļaudis sauca uz viņiem: "Prom, nešķīstie! Prom, prom, neskarieties nekam klāt!" Un, kad viņi bēga un klejoja apkārt, tad atskanēja runas pat citu tautu starpā: "Viņi nedrīkst ilgāk palikt te."
16 Tā Kunga dusmas viņus izklīdināja, Viņš tos vairs neuzlūko. Priesterus vairs necienīja un vecajus nežēloja.
17 Vēl ilgi velti raudzījās mūsu acis pēc palīdzības, jo mēs gaidīt gaidījām uz tautu, kas nevarēja palīdzēt.
18 Mūs sāka vajāt, tā ka mēs nevarējām vairs staigāt pa savām ielām. Mūsu gals ir tuvu, skaitītas mūsu dienas, mūsu gals ir klāt.
19 Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi apakš debess. Tie vajāja mūs kalnos, tie uzglūnēja mums tuksnesī.
20 Mūsu dzīvības gars, Tā Kunga svaidītais, ir sagūstīts viņu bedrēs, par kuru domājām: Viņa ēnā dzīvosim tautu starpā.
21 Priecājies un līksmojies, Edoma meita, tu, kas dzīvo Ucas zemē. Arī tev neies garām kauss, tu piedzersies un izģērbsies kaila.
22 Tavs noziegums, Ciānas meita, ir izlīdzināts: Viņš tevi vairs neliks aizvest gūstā. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, un tavus grēkus Viņš atklās.