1 Dāvida dziesma piemiņai.
2 Kungs, nesodi mani Savās dusmās un nepārmāci mani Savā bardzībā,
3 jo Tavas bultas ķērušas mani un smagi guļ uz mani Tava roka.
4 Nav vietas manās miesās, ko nebūtu skārusi Tava dusmība, un visi mani locekļi satriekti manu grēku dēļ.
5 Jo manas vainas aug pāri manai galvai, to smagums iet pāri maniem spēkiem.
6 Manas vātis struto un čūlo, sava neprāta dēļ es lokos sāpēs.
7 Salīcis un dziļi pie zemes noliecies es esmu savās bēdās, sēru pilnas ir manas gaitas.
8 Mani gurni ir iekaisuši, nav veselas vietas manās miesās.
9 Es esmu bez spēka, pagalam sasists, man jākliedz skaļāk manās sirds vaimanās.
10 Kungs, Tev zināmas visas manas ilgas, un manas nopūtas Tev nav apslēptas.
11 Mana sirds stipri trīc, mans spēks mani atstājis, arī mana acu gaisma man zudusi!
12 Mani draugi un tuvinieki stāv tālu nost no manis manās mokās, un mani kaimiņi novēršas no manis.
13 Kas tīko pēc manas dzīvības, tie izliek man valgus, un, kas cenšas man nodarīt nelaimi, tie runā par mani posta vārdus un savas domas vienmēr vēro uz viltu.
14 Bet es esmu līdzīgs kurlam, kas nedzird, un mēmam, kas neatdara savu muti.
15 Es esmu kļuvis par vīru, kas nedzird un kura mute pretī nerunā,
16 jo uz Tevi, Kungs, es gaidu, Tu mani paklausīsi, Kungs mans Dievs!
17 Savā sirdī es saku:"Lai viņi tikai ļauni nepriecātos par mani; kad mana kāja ļodzās, lai tie neliktos lielīgi pret mani!"
18 Jo es esmu tuvu sabrukumam, un manas sāpes pastāvīgi liek sevi manīt.
19 Man ir bail, kad atzīstu savu vainu, un es skumstu par saviem grēkiem.
20 Tie visi ir visai vareni, kas mani ienīst, un daudz ir to, kas mani bez iemesla vajā,
21 kas man labu atmaksā ar ļaunu un mani neieredz, tāpēc ka es esmu dzinies pēc laba.
22 Neatstāj mani, ak, Kungs, mans Dievs! Neesi tik tālu prom no manis!
23 Steidzies man palīgā, Kungs, mans sargs un glābējs!